Procesuālās sankcijas.

Civilprocesuālā sankcija – tiesību normu sastāvdaļa, kas paredz negatīvas sekas šīs normas pārkāpējam vai neizpildītājam, tā norāda uz valsts piespiedu spēka lietošanas iespēju un piešķir uzvedības noteikumiem obligātu raksturu.

Civilprocesuālais pārkāpums ir apzināti prettiesiska darbība vai bezdarbība, kas izpaužas kā kāda civilprocesuālā pienākuma neizpildīšana. Tikai likumā īpaši paredzētos gadījumos tiesa (tiesnesis) ir tiesīgs (nav pienākums) piemērot procesuālās sankcijas.

Civilprocesuālā pārkāpuma subjekti - lietas dalībnieki, parādnieki, liecinieki, tulki, eksperti, tiesas sēdē klātesošas personas, citas personas, kas nepiedalās civilajā tiesvedībā, bet kurām ir uzlikti noteikti procesuāli pienākumi.

Tiesa var piemērot šādas procesuālās sankcijas:

· brīdinājums – izsaka tiesnesis mutiski un izdara ierakstu tiesas protokolā, piemēro visiem lietas dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem, tulkiem un tiesas sēžu zālē klātesošām personām par:

ü pirmoreiz izdarīto kārtības traucēšanu tiesas sēdē lietas iztiesāšanas laikā,

ü nepakļaušanos tiesneša (tiesas priekšsēdētāja norādījumiem un tiesas sēdē pieņemtiem lēmumiem.

· izraidīšana no sēžu zāles –tiesas (tiesneša) lēmums, par ko izdara ierakstu tiesas sēdes protokolā, piemēro:

ü lietas dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem vai tulkiem par atkārtotiem tiem pašiem pārkāpumiem, par kuriem tie iepriekš brīdināti,

ü tiesas sēdē klātesošas personas var izraidīt no sēžu telpas bez iepriekšēja brīdinājuma.

Vienlaicīgi var piemērot arī citus sodu – naudas sodu (lietas dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem, tulkiem), paziņot augstākam prokuroram (ja traucē prokurors) vai Zvērināto advokātu padomei (advokāts).

· naudas sods –varuzlikt tiesa koleģiāli vai tiesnesis vienpersoniski par neierašanos (vai šī fakta nepaziņošanu tiesai) uz tiesu pēc tiesas izsaukuma bez attaisnojoša iemesla lietas dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem. Parādniekam, ja viņš noteiktā laikā neizpilda spriedumu, kuru var izpildīt tikai viņš pats, pēc tiesu izpildītāju akta tiesa var uzlikt naudas sodu (arī atkārtoti par nepildīšanu). Paziņo ar lēmuma izrakstu no tiesas sēdes protokola, uzliek fiziskām un juridiskām personām, amatpersonām - piedzen no personiskajiem

līdzekļiem. Desmit dienu termiņā no lēmuma saņemšanas var lūgt tiesu, kas to uzlikusi, atbrīvot no soda vai samazināt tā apmēru. Iesniegumu izskata tiesas sēdē.

· piespiedu atvešana uz tiesu – piemēro tikai lieciniekiem par neierašanos uz tiesu pēc tiesas vai tiesneša izsaukuma bez attaisnojoša iemesla.

Tiesas (tiesneša) lēmumi par procesuālo sankciju piemērošanu nav pārsūdzami augstākās instances tiesā. Var pārsūdzēt naudas soda uzlikšanu (faktu un apmēru) tai pašai tiesai vai tiesnesim, kurš šo sodu uzlicis.

 

2. Civilprocesa jēdziens un uzdevumi.

 

 

Jēdzienam civilprocess juridiskajā zinātnē un praksē vairākas nozīmes: civilprocesuālo tiesību nozare, civilprocesa zinātne, mācību disciplīna, konkrētas civillietas tiesvedība tiesā.

Civilprocess ir visu likumā noteikto procesuālo darbību kopums, kāds vien iespējams civillietās sākot ar to ierosināšanu, lietu izskatīšanas kārtību tiesās, beidzot - ar tiesas sprieduma izpildi.

Civilprocess ir civilprocesuālo tiesisko attiecību subjektu – tiesas un tiesas dalībnieku darbība, realizējot civilprocesuālās tiesības un izpildot civilprocesuālos pienākumus.

Civilprocesuālo darbību izpildē lielākā nozīme ir tiesai, jo tā atbilstoši savam procesuālo tiesību un pienākumu apjomam virza visas darbības tiesas procesā. Tiesas procesu ved tiesnesis.

Civilprocesa uzdevums ir nodrošināt pareizu un ātru civillietu izskatīšanu. CP uzdevumu sekmīga izpildes priekšnoteikums ir civillietas kvalitatīva un savlaicīga sagatavošana iztiesāšanai, pareizi un ātri izskatīt un izprast civillietu, aizstāvēt fizisko un juridisko personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, ievērojot civilprocesa principus.

CP iedala šādos tiesvedības veidos:

· prasības tiesvedība,

· sevišķas tiesāšanas kārtība,

· saistību izpildīšana bezstrīdus kārtībā,

Tiesvedība civillietās sastāv no vairākām secīgām stadijām – obligātām (ierosināšana, sagatavošana un iztiesāšana 1. instances tiesā) un fakultatīvām (tiesvedība apelācijas un kasācijas instancēs, likumīgā spēkā stājušās nolēmuma jauna izskatīšana noteiktos apstākļos, nolēmumu piespiedu izpilde).

 

 

3. Civilprocesuālo tiesību principi un to sistēma.

 

 

Saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” tiesu spriež tikai tiesa. Katra lieta ir individuāla.

Lietas izskatīšanas pamatprincipi - vadošās normas, kas nosaka procesuālās kārtības raksturu un struktūru, un kas jāievēro spriežot tiesu jebkurā lietā. Tās attiecas uz lietu izskatīšanu kopumā, nosaka tiesvedības institūtu un speciālo normu būtisko izveidi un saturu, un netiek tieši piemērotas tiesvedībā.

Pamatprincipi:

Ø Patiesības noskaidrošanas – nosaka tiesas pienākumu izskatot lietu noskaidrot objektīvo patiesību, konstatējot faktus un tiesas sēdē pārbaudot pierādījumus, kas iegūti likumā noteiktā kārtībā.

Ø Likumības - prasība tiesnešiem stingri izpildīt likuma nosacījumus un tos ievērot. Tiesu spriež un spriedumu paziņo LR likuma vārdā, tas ir spēkā ar spēkā stāšanās brīdi un to var pārsūdzēt likumā noteiktā kārtībā.

Ø Atklātuma – tiesās lietas tiek izskatītas atklāti brīvi pieejamas katrai personai no 15 gadu vecuma (jaunākas, ja nav liecinieki vai lietas dalībnieki – ar tiesas atļauju). Slēgtās tiesas sēdēs izskata lietas par bērna izcelšanās noteikšanu, adopcijas apstiprināšanu vai atcelšanu, laulības šķiršanu vai neesamību, personas atzīšanu par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ. Pēc lietas dalībnieku motivēta lūguma vai tiesas ieskata tiesas sēdi vai tās daļu var pasludināt par slēgtu (valsts noslēpums, komercnoslēpums, privātā dzīve) Tiesas nolēmumus, kas izskatītas atklāti, pasludina publiski, slēgtā – publiski pasludina tiesas nolēmuma rezultatīvo daļu (adopcijas lietās).

Ø Koleģialitātes – pirmās instances tiesā civillietas izskata vienpersoniski (rajona, apgabaltiesās). Apelācijas instancē izskata koleģiāli - trīs tiesnešu sastāvā. Kasācijas sūdzības izskata trīs AT senatoru kolēģija, bet ar tās lēmumu var nodot izskatīt kasācijas kārtībā paplašinātā Senāta sastāvā (7 senatori).

Ø Tiesvedības valoda – tiesvedība LR notiek valsts valodā. Ja kāds no lietas dalībniekiem lūdz un visi lietas dalībnieki piekrīt, tiesa var pieļaut atsevišķas procesuālās darbības veikt citā valodā. Tiesa pieņem un izskata dokumentus valsts valodā (svešvalodā - ar noteiktā kārtībā apliecinātu tulkojumu valsts valodā). Ja lietas dalībnieki (izņemot juridiskas personas) nepārvalda valsts valodu, tos tiesa nodrošina ar tulka palīdzību.

Ø Pušu līdztiesība – puses, tāpat kā visas personas, ir vienlīdzīgas likuma priekšā. Tiesai pusēm ir jānodrošina vienādas iespējas izmantot savas procesuālās tiesības: iesniegt pierādījumus, uzstāties tiesu debatēs, piedalīties nopratināšanā u.c.

 

Ø Sacīkstes – puses realizē savas tiesības sacīkstes formā pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs u.t.t. sacīkste civillietās klasiskā izpratnē nozīmē, ka strīdā pušu tiesiskās attiecības tiesa izspriež tikai uz to pierādījumu pamata, ko iesniedz puses.

Ø Nepārtrauktības – garantē iztiesāšanas vienotu norisi un pārskatāmību. Lietas izskatīšana noris nemainīgā tiesas sastāvā. Objektīvu iemeslu dēļ aizstājot vienu tiesnesi ar citu, lietas izskatīšanu sāk no jauna (tiesas sastāva nemainīgums)

Ø Tiešuma un mutiskuma – tiesa pati (bez starpniekiem) pārbauda pierādījumus lietā: noklausās lietas dalībnieku paskaidrojumus, liecinieku liecības, ekspertu atzinumus, iepazīstas ar rakstveida pierādījumiem. Procesa dalībnieki tiesas sēdē savus paskaidrojumus, lūgumus un apsvērumus izsaka mutiski. Rakstveida pierādījumus, ekspertu atzinumus, apskates protokolus nolasa tiesas sēdē un apspriež mutiski.

Ø Procesuālās ekonomijas – tiesai lieta jāizskata savlaicīgi lai nodrošinātu aizskarto tiesību aizstāvēšanu un jāievēro procesuālie termiņi.

 

4. Tiesvedības veidi civilprocesā.

 

 

Tiesas drīkst izspriest civillietas tikai likumā paredzētā kārtībā. Šo kārtību pieņemts saukt par tiesvedību civillietās vai civilprocesu. Tiesām izspriešanai pakļautas dažāda rakstura civillietas un atbilstoši tam likums nosaka šādus tiesvedības veidus civillietās:

Ø Prasības tiesvedība – lietas izskatīšanas kārtība strīdos, kas rodas no civilajām ģimenes, lietu, saistību, darba un citām tiesiskajām attiecībām. Šo tiesvedību raksturo divas galvenās pazīmes:

ü strīds par subjektīvajām tiesībām,

ü prasība kā šo tiesību aizsardzības līdzeklis.

Tiesības uz tiesas aizsardzību pieder pie personas pamattiesībām. Prasību var celt, ja ievēroti visi priekšnoteikumi – subjektīvie (personas civilprocesuālā rīcībspēja), objektīvie (“pozitīvie”- ievēroti lietas pakļautības, piekritības, atsevišķu strīdu izskatīšanas kārtības speciālie noteikumi, un “negatīvie”- apstākļu neesamība, pastāvot kuriem, nav tiesību griezties tiesā – lieta jau izskatīta, noslēgts izlīgums, vienošanās par strīda nodošanu šķīrējtiesai u.c.)

 

 

Prasība ir procesuāls līdzeklis, ar kuru juridiski ieinteresēta persona ierosina tiesiska strīda izšķiršanu tiesā vai citās juridiskās instancēs lai panāktu savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību vienā no likumā paredzētajām formām.

Ir divi galvenie prasības elementi:

1) prasības priekšmets – prasītāja materiāli tiesiskais prasījums, kura likumību un pamatotību pārbaudīs tiesa, izskatot lietu pēc būtības. Tie var būt prasījumi par apstrīdēto tiesību atzīšanu, par tiesisko attiecību izbeigšanu, par prasību izpildīt pienākumu, izdarīt noteiktu darbu u.c.

2) prasības pamats – to veido apstākļi un fakti, uz kuriem prasītājs pamato savu prasību. Tos iedala aktīvos – veido fakti, kas rada tiesības, un pasīvie – kas apliecina, ka iestājušies nosacījumi atbildētāja pienākumu izpildei ( naudas aizdevuma piedziņa u.c.)

Prasības priekšmets + prasības pamats = prasības saturs.

Prasības saturu atspoguļo prasības pieteikumā, kurā norāda likumā noteikto informāciju: norāda tiesu, kurai adresē prasību, iesniedzēja rekvizītus, prasības priekšmetu, prasības summu un tās aprēķinu, apstākļus, ar kuriem pamato prasījumu, pierādījumus un likumu, uz kuru prasība pamatota, prasījumus, prasības pieteikuma sastādīšanas laiku un vietu, pievieno dokumentus, kas to apstiprina.

Civilprocesā atkarībā no prasības priekšmeta izšķir :

1) atzīšanas prasības:

· pozitīvā atzīšana – vērsta uz to, lai konstatētu noteiktas tiesiskas attiecības vai atsevišķo subjektīvo tiesību pastāvēšanu (īpašuma, autora, mantojuma),

· negatīvā atzīšanas prasība – vērsta uz to, lai atzītu kādas tiesiskas attiecības neesamību (darījuma, laulības, adopcijas);

 

2) piespiešanas – vērsta uz to, lai piespiestu atbildētāju izpildīt prasītājam par labu pienākumu, izdarīt noteiktas darbības vai atturēties no tām (naudas un mantas piedziņa, atjaunošana darbā, uzturlīdzekļu došana, goda un cieņas aizstāvēšana);

 

3) konstitutīvās (pārveidojošās) – prasītājs pieprasa tiesisko attiecību nodibināšanu (nomas līguma noslēgšana), grozīšanu (līguma noteikumu maiņa) vai izbeigšana (laulības šķiršana, darba līguma laušana).

 

 

Ø Sevišķā tiesāšanas kārtība

Tiesa sevišķā tiesāšanas kārtībā izšķir jautājumus par noteiktas personas tiesībām arī tad, ja nekāda tiesību aizskāruma nav un tādēļ nav pamata strīdam, bet personai vajadzīgs apliecinājums, ka pastāv noteikti apstākļi, kas rada personai zināmas tiesības vai liedz viņai tās. Atšķirība – tajās nav strīda par tiesībām. Ir arī formālas dabas atšķirības – nevar būt pretprasības, prasības atzīšanas, izlīguma. Atšķirīgi noformējami pieteikumi un atšķirīgs procesa dalībnieku loks. Šeit nerealizējas sacīkstes princips, jo nav atbildētāja. Lietas dalībnieki ir pieteicējs, ieinteresētā persona, likumā not. gadījumos prokurors, valsts vai pašvaldības iestāde.

Izskata:

1) adopcijas apstiprināšanu un atcelšanu,

2) personu atzīšanu par rīcībnespējīgām un aizgādnības nodibināšanu,

3) par aizgādnības nodibināšanu personām to izlaidīgas un izšķērdības, kā arī alkohola un narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ,

4) aizgādnības nodibināšana promesošu vai pazudušu personu mantai,

5) pazudušu personu izsludināšanu par mirušām,

6) faktu konstatēšanai, kuriem ir juridiska nozīme,

7) par tiesību dzēšanu uzaicinājuma kārtībā,

8) par tiesību atjaunošanu pēc parāda aktiem vai vērtspapīriem,

9) par mantojuma tiesībām, par nekustamā īpašuma izpirkšanu,

10) par uzņēmuma un maksātnespēju,

11) par kredītiestāžu likvidāciju un maksātnespēju,

12) par streika vai tā pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu.

Tiesnesis lietu ierosina uz rakstiska pieteikuma pamata, kurā norādāma likumā noteiktā informācija. Līdzīgi kā prasības pieteikumam, tikai bez prasījuma daļas. Abos gadījumos izskatāmajās lietās taisāms spriedums.

Tiesas ceļā var veikt saistību izpildīšanu, kā:

ü nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā (pieteikumu iesniedz īpašnieks vai ķīlas ņēmējs, tiesības pierādot ar dokumentiem),

ü saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana pēc līgumiem, kas nodrošināti ar publisku hipotēku vai komercķīlu, notariāli apliecinātiem terminētiem līgumiem par naudas samaksu un kustamas mantas atdošanu, notariāli apliecinātiem vai zemesgrāmatā reģistrētiem nomas vai īres līgumiem, protestētiem vekseļiem likumā noteiktos gadījumos.

 

5. Lietas dalībnieka jēdziens.

 

Par civilprocesuālo tiesisko attiecību subjektiem var būt visas personas, kuras ir apveltītas ar civilprocesuālajām tiesībām un pienākumiem. Tās sauc arī par civilprocesa dalībniekiem.

Lietas dalībnieki ir puses, trešās personas, pušu vai trešo personu pārstāvji, prokurors un tās valsts vai pašvaldību iestādes un personas, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, valsts un pašvaldību iestādes, kuras likumā paredzētos gadījumos pieaicina atzinuma došanai, kā arī šo personu pārstāvji. Sevišķās tiesāšanas kārtībā lietas dalībnieki ir pieteicējs (vai tā pārstāvis), ieinteresētā persona (vai pārstāvis), kā arī likumā noteiktos gadījumos prokurors, valsts vai pašvaldības iestāde. Lietas dalībnieks var būt persona, kurai ir procesuālā tiesībspēja un rīcībspēja. Valsts un pašvaldību iestādes, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, var būt neatkarīgi no tā, vai tās ir juridiskas personas.

Civilprocesuālā tiesībspēja - spēja būt apveltītam ar civilprocesuālajām tiesībām un pienākumiem. Fiziskai personai tā rodas no piedzimšanas un izbeidzas ar nāvi. Juridiskai personai – rodas ar nodibināšanas brīdi (sakrīt ar reģistrācijas brīdi), beidzas ar tās likvidāciju. Satura ziņā tiesībspēja var būt diferencēta. Spēja būt par dalībnieku civilprocesā rodas ar brīdi, kad personai rodas civiltiesiskā spēja attiecīgajā jomā.

Civilprocesuālā rīcībspēja ir spēja realizēt procesuālās tiesības un izpildīt pienākumus un tā ir pilngadīgām rīcībspējīgām fiziskām un juridiskām personām. Tā izpaužas prasības pieteikuma parakstīšanā, līdzdalībā tiesas sēdē, piesakot noraidījumus, dodot paskaidrojumus utt.

Personai, kura pēc likuma ar savām darbībām ir tiesīga realizēt visas lietas dalībniekam dotās tiesības, ir pilna rīcībspēja. Ja nav tiesības realizēt visas, bet tikai daļu, tad ir daļēja rīcībspēja (fiziskām personām no 15-18 gadiem, personām, kurā nodibināta aizgādnība izšķērdīgas dzīves dēļ). Viņiem procesuālās tiesības realizē to likumiskie pārstāvji: vecāki, aizbildņi, aizgādņi, taču viņus uzaicina piedalīties tiesas sēdē. Atsevišķos gadījumos ir izņēmumi (bērns no 16 gadu vecuma ir tiesības rīkoties ar brīvo no vecāku pārvaldības izņemto mantu, vecumā no 16-18 gadiem bāriņtiesa var izsludināt personu par pilngadīgu). Procesuāli rīcībnespējīgas ir personas, kurām nav civiltiesiskās rīcībspējas, tas ir - nepilngadīgas personas līdz 15 gadu vecumam un personas, kuras tiesa atzinusi par rīcībnespējīgām.

 

Prasības tiesvedības lietās prasītāju un atbildētāju sauc par pusēm. Pušu civilprocesuālās tiesības ir noteiktas likumā (iepazīties ar lietas materiāliem, piedalīties tiesas sēdē, pieteikt noraidījumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties to pārbaudē, pieteikt lūgumus, dot paskaidrojumus, izteikt argumentus un apsvērumus, celt iebildumus, saņemt spriedumu, to pārsūdzēt, noslēgt izlīgumu. Prasītājs turklāt var pilnīgi vai daļēji atteikties no prasības, samazināt tās apmēru, grozīt prasības priekšmetu vai pamatu, ja vēl nav uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības, atbildētājs – var atzīt prasību, celt iebildumus pret prasību vai celt pretprasību)

Prasītājs ir persona, kuras subjektīvo tiesību vai interešu aizsardzībai tiesā ir ierosināta civillieta. Pats vai viņa likumiskais vai līgumiskais pārstāvis iesniedz prasību tiesā.

Atbildētājs ir persona, pret kuru vērsta prasība sakarā ar patiesu vai iespējamu prasītāja tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu.

6. Procesuālā līdzdalība un procesuālo tiesību pārņemšana.

Procesuālā līdzdalība ir vairāku prasītāju (līdzprasītāji) vai/un vairāku atbildētāju (līdzatbildētāji) piedalīšanās vienā lietā. Parasti vienas puses dalībnieku prasījums vai atbildība neizslēdz citu līdzdalībnieku prasījumus vai atbildību, taču var būt arī pretējais, piem. vairāku personu prasība atzīt īpašuma tiesības uz noteiktu daļu. Par pārvadājamo kravu bojāšanos prasību piesaka pret pārvadātāju un nosūtītāju, bet piedziņa pēc sprieduma parasti ir pret vienu no atbildētājiem. Par godu nu cieņu aizskarošas informācijas izplatīšanu - pret autoru un masu informācijas līdzekli.

Vairāku prasītāju piedalīšanos lietā sauc par aktīvo līdzdalību, bet vairāku atbildētāju piedalīšanos lietā – par pasīvo līdzdalību. Ja līdzdalībnieki ir abās pusēs, tad – jauktā līdzdalība. Līdzdalība var izveidoties, tiesai apvienojot vairākas viendabīgas lietas vienā tiesvedībā. Līdzatbildētāju var pēc prasītāja lūguma pieaicināt jau uzsāktā lietā. Katrs līdzdalībnieks lietā uzstājas patstāvīgi, turklāt viena līdzdalībnieka rīcība nesaista pārējos. Vienas puses līdzdalībnieki var uzdot vest lietu vienam līdzdalībniekam vai vienam pārstāvim. Sprieduma taisāms, norādot katra daļu vai arī kvalificējot saistību kā solidāru.

Persona, kuras interesēs lieta uzsākta pēc prokurora vai valsts vai pašvaldības iestādes vai personas pieteikuma, kurai šis tiesības piešķirtas ar likumu, piedalās lietā kā prasītājs. Šai personai ir visas prasītāja tiesības (arī atteikties no prasības vai samazināt prasījuma apmēru).

 

 

Ja lietas izskatīšanas procesa laikā notikušas izmaiņas civiltiesiskajās attiecībās, kas saistītas ar tiesību pārņemšanu vai pāreju (piem. nomiris prasītājs vai atbildētājs), tad iespējama procesuālo tiesību pārņemšana. Tā iespējama jebkurā procesa stadijā. Tiesa pieļauj dalībnieka aizstāšanu, bet tai nav jāmeklē tiesību pārņēmējus. Tiesai ir pienākums apturēt tiesvedību līdz tiesību pārņēmēja noteikšanai vai likumiskā pārstāvja iecelšanai. Tiesvedība apturama arī gadījumā, ja beigusi pastāvēt juridiska persona. Visas darbības, kas izpildītas procesā līdz tiesību pārņēmēja iestāšanās brīdim, tiesību pārņēmējam ir obligātas. Visos dalībnieka aizstāšanas gadījumos ir jāapsver, vai apstrīdētā tiesiskā attiecība vispār pieļauj tiesību pārņemšanu (nevar būt lietās par atjaunošanu darbā).

 

7. Trešās personas civilprocesā.

Trešās personas civilprocesā var būt fiziskas vai juridiskas personas, kuru tiesības vai pienākumus pret vienu no pusēm var skart spriedums lietā un tās iestājas jau iesāktā lietā. Uz trešajām personām attiecas procesuālās tiesībspējas un rīcībspējas noteikumi, tām ir pušu procesuālās tiesības un pienākumi. Izņēmumi – trešās personas, kas nepiesaka pastāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, ir puses procesuālās tiesības un pienākumi, izņemot tiesības grozīt prasības pamatu vai priekšmetu, palielināt vai samazināt prasījuma apmēru, atteikties no prasības, atzīt prasību vai noslēgt izlīgumu, kā arī prasīt tiesas sprieduma izpildi. Trešās personas var iestāties lietā pēc savas iniciatīvas vai arī pēc pušu vai prokurora lūguma. To pieaicināšanai tiesas procesā norādāmi tie pamati, kuru dēļ trešās personas pieaicināmas vai pielaižamas piedalīties lietā.

Trešās personas ieinteresētība var izpausties dažādos veidos: pārliecība, ka uz strīda priekšmetu ir vairāk tiesību, kā prasītājam vai atbildētājam, ka prasības apmierināšanas gadījumā pret viņu griezīsies ar regresa prasību un viņai ir argumenti, lai novērstu prasības apmierināšanu u.c. Atkarībā no ieinteresētības rakstura trešās personas iedala:

· trešās personas ar pastāvīgiem prasījumiem par strīda priekšmetu (jāiesniedz prasības pieteikums un jāmaksā valsts nodeva) (ja trešās personas prasība tiek apmierināta, tad prasītāja – noraidīta un otrādi),

· trešās personas bez pastāvīgiem prasījumiem par strīda priekšmetu (iesniedz tikai pieteikumu)

 

 

Trešās personas, kas nepiesaka patstāvīgus prasījumus var iestāties lietā vienā no pusēm, ja spriedums var skart šo personu tiesības vai pienākumus pret vienu no pusēm (piem. iespējama regresa prasība pret viņu). Trešo personu institūts sekmē lietas apstākļu vispusīgu noskaidrošanu un procesuālu ekonomiju. To noformē ar tiesas lēmumu.

 

8. Pārstāvības jēdziens, mērķi un veidi.

 

 

Fiziskas personas lietas tiesā ved pašas vai ar pilnvarotā pārstāvja palīdzību, juridiskās personas – ar amatpersonu palīdzību, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, vai citu juridisko personu pilnvarotajiem pārstāvjiem. Nereti rodas nepieciešamība uzdot savu lietu kārtošanu citai personai (prombūtne, nepietiekoša kompetence, nevēlēšanās). Civilprocesā puses, trešās personas, valsts un pašvaldību iestādes var pārstāvēt likumiskie (vecāki, aizbildņi), statutārie vai līgumiskie pārstāvji. Likums neizslēdz lietas dalībnieka un advokāta vienlaicīgu piedalīšanos tiesas sēdē.

Pilnvarotie pārstāvji (līgumiskie) civilprocesā var būt (uz pilnvaras pamata):

· advokāti,

· juridisko personu darbinieki (darba līgums) vai īpašnieki,

· valsts un pašvaldību iestāžu vai juridisku personu pilnvaroti darbinieki, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses,

· personas, kuras tiesa, kas izskata lietum, pielaidusi kā fiziskas personas pārstāvi,

· viens no procesuālajiem līdzdalībniekiem citu līdzdalībnieku uzdevumā, personas, kurā pārstāvības tiesības piešķirtas citos likumos.

Par pārstāvjiem civilprocesā nevar būt:

· persona, kas nav sasniegusi pilngadību,

· persona, kas atzīta par rīcībnespējīgu vai kurai nodibināta aizgādnība,

· kurai ar tiesas spriedumu atņemtas tiesības vest citu personu lietas,

· persona, kas sniegusi juridisku palīdzību strīda otrai pusei šajā vai ar to saistītā lietā,

· persona, kas atrodas likumā noteiktās radniecības vai svainības attiecībās ar tiesnesi, kas ved šo lietu.

 

Pārstāvību noformē:

· fiziskām personām - ar notariāli apliecinātu pilnvaru,

· juridiskām personām – ar rakstveida pilnvaru vai dokumentiem, kas apliecina amatpersonas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt juridisko personu (statūti),

· advokātiem – rakstveida pilnvara (puses pilnvarotam pārstāvis) vai orderis (juridiskās palīdzības sniegšanai),

· vecākiem, adoptētājiem, aizbildņiem un aizgādņiem – uzrāda dokumentus, kas apliecina šīs tiesības,

· līdzdalībnieki – var mutvārdu pieteikumā tiesā (ieraksta tiesas sēdes protokolā).

Pilnvarā ir īpaši jānorāda, vai pārstāvis var pilnīgi vai daļēji atteikties no prasības, prasības priekšmeta grozīšana, pretprasības celšana, prasības pilnīga vai daļēja atzīšana, izlīguma noslēgšana, lietas nodošana šķīrējtiesai, tiesas nolēmumu pārsūdzēšana, izpilddokumentu iesniegšana piedziņai, piespriestām mantas un naudas saņemšana, izpildu lietvedības izbeigšana.

Visas procesuālās darbības, kuras pārstāvis veicis saskaņā ar viņam izdoto pilnvaru, ir saistošas pārstāvamajam. Pārstāvamais jebkurā brīdī var atsaukt pilnvarojumu (rakstiski vai mutiski tiesas sēdē).

Iestāžu un atsevišķu personu pieteikumi citu personu tiesību aizsardzībai likumā paredzēti gadījumos, kad aizsardzībā ieinteresētā persona pati nevar realizēt savas tiesības nepilngadības, gara slimības, prombūtnes vai citu svarīgu apstākļu dēļ. Tādas ir, piemēram, bāriņtiesas, pagasttiesas, tuvinieki.

 

9. Prokurora piedalīšanās civilprocesā.

 

Prokurors juridiskas vai fiziskas personas vārdā prasību tiesā var celt, tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā:

· likumā noteiktu valsts un pašvaldību tiesību un interešu aizsardzībai;

· pārkāpts rīcībnespējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu personu tiesības vai likumīgas intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības;

· veicot prokuratūras pārbaudi, konstatēts likuma pārkāpums.

Ir lietas, kurās prokurora piedalīšanās ir obligāta – ja to nosaka likums (streika vai streika pieteikuma atzīšana par nelikumīgu, aizgādnības nodibināšana izšķērdīgas dzīves dēļ, adopcijas apstiprināšana vai atcelšana) vai to par nepieciešamu uzskata tiesa.

 

 

Prokuroram, kas piedalās lietas izskatīšanā, ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties to pārbaudē, pieteikt lūgumus, dot atzinumus, iesniegt protestu par tiesas spriedumu vai lēmumu, saņemt spriedumu, lēmuma norakstu vai citu lietas materiālu norakstus. Prokurora atteikšanās no prasības vai pieteikuma, neatņem personai, kuras interešu aizstāvībai iesniegta prasība vai pieteikums, tiesības prasīt, lai tiesa izskata lietu pēc būtības.

Likumības nodrošināšanai likums nosaka prokuror pašatstatīšanu vai noraidījumu gadījumos, kad atklājas jebkāds interešu konflikts (lietā iepriekš bijis tiesnesis, puse, trešā persona, pārstāvis, liecinieks, eksperts, tulks, tiesas sēdes sekretārs, radniecība utt.)

 

 

10. Pierādījumu jēdziens civilprocesā.

Pierādījumi civillietā ir ziņas, uz kuru pamata tiesa noskaidro tādu faktu esamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Pierādījums ir nevis, piem. pati liecinieka liecība vai eksperta atzinums, bet gan ziņas, ko tā satur.

Persona, kas griezusies tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucas uz juridiski nozīmīgiem faktiem. Secinājumus par lietas būtību tiesa nevar izdarīt, nenoskaidrojot, vai noticis tiesību aizskārums, iestājušās juridiskās sekas, pastāv apstākļi, uz kuriem pamatots prasījums. To var panākt, pamatojoties uz pierādījumiem un pierādīšanu. Tiesu pierādīšana notiek atbilstoši likumā noteiktajām procesuālajām prasībām, kas ir noteiktas lietas dalībniekiem un tiesai. Pierādīšana ir likumā reglamentēts process, kurā noteikts:

• kas jāpierāda (pierādīšanas priekšmets),
• kad pierādījumi jāiesniedz tiesai,
• kādā kārtībā pierādījumi jāiesniedz,
• kam jāpierāda (pierādīšanas subjekti).

Pierādīšanas priekšmets ir visu to juridisko un nejuridisko faktu kopums, kam ir nozīme lietas pareizā iztiesāšanā. Pierādīšanas līdzekļi ir pierādījumu iegūšanas veidi, tos klasificē:

· pēc izcelšanās

- personiskajos (pušu paskaidrojumi, liecības, ekspertu atzinumi),

- lietiskajos (rakstveida un lietiskie pierādījumi),

 

· pēc pierādījuma izcelšanās

- sākotnējos pierādījumos (ziņas no pirmavotiem, oriģināli, aculiecinieki),

- atvasinātie – ziņas, kas pierādāmo faktu, kas radušies pastarpināti no citiem pierādījumiem (noraksti no dokumentiem, fotogrāfijas).

Līdz ar to tiesa iegūst zināšanas par civiltiesisko strīda pušu tiesībām un pienākumiem.

Atkarībā no saistības starp pierādījumiem un pierādāmajiem faktiem, pierādījumus civilprocesa teorijā iedala tiešajos pierādījumos - pierādījums satur ziņas, kas attiecas tikai uz pierādāmo faktu (atbilstoši likuma prasībām noformēts rakstveida līgums – līguma noslēgšanas fakts tiešs pierādījums), un netiešajos (liecinieka liecība par šāda līguma noslēgšanas faktu). Atsevišķos gadījumos tiešos pierādījumus vispār nav iespējams iesniegt. Tas, pamatojoties uz kādiem pierādījumiem (tiešiem vai netiešiem) tiesa uzskata tos vai citus par pierādītiem vai nepierādītiem, tā ir tiesas prerogatīva. Pierādīšanas pienākums ir viens no svarīgākajiem institūtiem civilprocesā un tas vienādi attiecas uz visiem lietas dalībniekiem.

Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Puses pienākums ir pierādīt tikai tos faktus, kurus apstrīd pretējā puse.

Ceļot prasību, prasītājs cenšas atjaunot tiesības, kuras atbildētājs aizskāris, vai panākt apstrīdēto tiesību atzīšanu, tādēļ prasītājam jāpierāda, ka:

· viņam ir šādas tiesības (prasības aktīvais pamats),

· atbildētājs šīs tiesības aizskāris (prasības pasīvais pamats),

· prasības apmērs.

Atbildētājam pēc būtības jāpierāda, ka tiesību aizskārums nav noticis vai notikušajā tiesību aizskārumā nav atbildētāja vainas, vai viņš to nav izdarījis. Pierādījumus iesniedz puses un citi lietas dalībnieki. Ja nav iespējams iesniegt pierādījumus, tad pēc viņu motivēta lūguma tos izprasa tiesa. Pierādījumu iesniegšanas termiņš ir ne vēlāk kā 7 dienas pirms tiesas sēdes (ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu). Lietas iztiesāšanas laikā pierādījumus var iesniegt, ja tas nekavē lietas iztiesāšanu un tiesa to savlaicīgas neiesniegšanas iemeslus atzinusi par pamatotiem, ja tie ir par jaunatklātiem faktiem. Tiesas lēmums par pierādījumu nepieņemšanu nav pārsūdzams, bet iebildumus pret to var izteikt apelācijas sūdzībā.

Ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatots prasījums vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu to iesniegšanai ( īstenojas princips par taisnīgu tiesu)

Nav jāpierāda vispārzināmi fakti (pēc tiesas atzinuma) un fakti, kas nodibināti ar citu spēkā stājušos tiesas spriedumu civillietā vai krimināllietā. Tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kas attiecas uz lietu, un izmanto tikai tos, kas iegūti likumīgi un tos ari pārbauda. Ja tie nav pārbaudīti, tos nepievieno lietai.

Развернуть

Открыть в широком формате