Vācijas valdības intervence. Ja meklējam cēloņus vācu ekonomikas panākumiem, starp tiem noteikti nav pieminama no valdības intervences vai kontroles neatkarīga un brīva tautsaimniecība. Vācu "sociālā tirgus" ekonomika galvenokārt balstās uz brīvā tirgus principiem, taču vienprātība par darba attiecībām, algām un citiem regulējošiem jautājumiem tiek lielākoties panākta plašās diskusijās starp valdību, uzņēmējiem un arodbiedrībām.
Šādas sistēmas agrākās sekmes nebūt nenodrošina tās imunitāti un nemainību, to ietekmē nepieciešamība mazināt budžeta deficītu, nodokļu slogu un padarīt darba tirgu elastīgāku. Lielākie sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumi ir valsts īpašums, bez tam federālajai valdībai pieder arī kontrolpaketes vairākos simtos vācu uzņēmumu. Turklāt federālās zemes īsteno aktīvu intervences politiku, kas nereti beidzas ar tiešu akciju iegādi. Līdzekļus daudzpusīgajām subsīdijām, ko saņem reģioni un ražotāji, valsts gūst, apliekot uzņēmējus ar nodokļiem, kuru likmes ir vienas no augstākajām Eiropā.
Valsts iejaukšanos uzņēmējdarbībā ārzemnieks visskaidrāk redz, saskaroties ar plašo dažādu ierobežojumu un noteikumu klāstu. Iespējams, vācu biznesa vides regulācija nav visstingrākā Eiropā, toties tā ir viena no valstīm, kurās visus nosacījumus precīzi ievēro. Papildus regulējošiem noteikumiem pastāv vēl milzums vadlīniju un principu, kas aptver katru uzņēmējdarbības aspektu.
Tajos ārkārtīgi retajos gadījumos, kad atklājas kāda noteikumiem nepakļauta niša, to izmantot nav ieteicams -prātīgāk ir vērsties pie attiecīgās amatpersonas pēc padoma un sprieduma. Dažu uzņēmējdarbības jomu pārstāvji ar skaudību raugās uz citu valstu tendenci mazināt ierobežojumus un šā procesa veicināto konkurences pieaugumu. Vācu valdības pretarguments ir apgalvojums, ka patiešām konkurētspējīgs tirgus var pastāvēt tikai tad, ja tas tiek regulēts. Federālais karteļu birojs enerģiski seko, lai tiktu ievērots likums par brīvu konkurenci. Tā mērķis ir pasargāt tirgu no kropļojumiem, kas rastos, ja kāds uzņēmums iegūtu noteicošu stāvokli tirgū, tāpēc šādi mēģinājumi tiek kavēti.
Jebkāda mēroga uzņēmumu pārpirkšana vai saplūšana tiek stingri kontrolēta, un tieši uz kompānijām gulstas pienākums pierādīt, ka šāds solis nekaitēs tirgus attīstībai. Horizontāla saplūšana ir iespējama tikai ļoti saskaldītā tirgus sektorā. Bankas Bankas pārvalda darījumu pasauli.
Lielais trijnieks - Deutsche Bank, Dresdner Bank un Commerzbank - pilda visas funkcijas, kas citās valstīs tiktu sadalītas starp komercbankām, investīciju bankām, tirdzniecības bankām, krājbankām, biržām un institucionālajiem investoriem. Tās trāpīgi dēvē par "universālajām bankām". Šīs lielās bankas nostiprinājās jau pirmajos pēckara gados, kad trūka kapitāla investīcijām un banku finanses un darba resursi bija vienīgie akciju kapitāla ieguves avoti. Visas šīs finanšu iestādes atrodas Ziemeļvācijā.
Valsts dienvidos tikpat ietekmīgas, tomēr vairāk reģionālas nozīmes bankas ir Vereinsbank un Hypo-bank. Līdzās šim lielajam piecniekam federālo zemju līmenī pietiekami ietekmīgas ir arī daudzas citas bankas. Banka kā galvenais resursu piegādātājs ir izdevīgs ekonomisko krīžu apstākļos, taču labvēlīgos laikos šā iemesla dēļ ir grūti atrast kapitālu jaunu uzņēmumu izveidei. Banku dabiskais konservatīvisms un aktīva, neatkarīga akciju tirgus trūkums valstī kavē uzņēmējdarbības izaugsmi un jauninājumu ieviešanu.
Vācieši uzskata, ka labumi, ko valsts iegūst no valdības, banku un uzņēmēju sadarbības, līdzsvaro briesmas nonākt interešu konfliktā. Ārzemniekiem, kuru dzimtenē bankas un valdība tiek turēti droša attāluma no darījumu pasaules vai pat atklāti konfrontē ar to, Vācijā ir jāmaina savi ieradumi. Te pastāv cieši savīts savstarpējo attiecību un lojalitātes tīkls un iedzimta nepatika pret tiem, kuri pārkāpj noteiktās robežas, tāpēc ikviens, kas cenšas lauzt valdošos ieradumus, ātri vien nonāk izolācijā.