Pierādījumu un pierādīšanas jēdziens

Caur pierādīšanu c-procesā notiek pastarpināta patiesības noskaidrošana.

Pierādījumi ir ziņas , uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Secinājumu par lietas būtību tiesa nevar izdarīt nenoskaidrojot lietas juridiskos apstākļus, bet to var panākt ar pierādījumiem un pierādīšanu. Ziņas par faktiem nepastāv pašas par sevi, tās atspoguļojas un saglabājas materiālās pasaules objektos- pierādījumu avotos. Lai šos avotus varētu izmantot kā pierādījumus civilprocesā, tie jāiegūst atbilstoši CPL noteiktajām normām- pierādīšanas līdzekļi, veids kā pierādījumi tiek iegūti. Kopā tie veido pierādīšanas procesu.

Pierādīšana ir likumā reglamentēts process, kurā skaidri noteikts: * kas jāpierāda (pierādīšanas priekšmets), * kad pierādījumi jāiesniedz tiesai, * kādā kārtībā pierādījumi jāiesniedz, * kam jāpierāda (pierādīšanas subjekti).

Pierādīšanas līdzekļus klasificē: 1. pēc izcelšanās: 1) personiskos- pušu un trešo personu paskaidrojumi, liecinieku liecības un ekspertu atzinumi; 2) lietiskos- rakstveida pierādījumi un lietiskie pierādījumi; 2. pēc izcelšanās veida un sakara rakstura ar pierādāmajiem faktiem: 1)sākotnējos- pirmavota ziņām par pierādāmo faktu (aculiecinieka liecība), 2)atvasinātos- ziņas, kas radušās pastarpināti (dokumenta noraksts); 3. kāds sakars starp pierādījumiem un pierādāmajiem faktiem:1) tiešos- ziņas, kas attiecas tikai uz pierādāmo faktu; 2)netiešos- ziņas, kas var attiekties gan uz pierādāmo faktu, gan gan citiem blakus apstākļiem.

Pierādījums ir nevis pati liecinieka liecība vai eksperta atzinums, bet gan ziņas, ko tas satur. Tiesa noskaidro lietas apstākļus pēc tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā. Persona, kas griezusies tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās CT vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucas uz juridiski nozīmīgiem faktiem. Pierādījumus iesniedz puses un citi lietas dalībnieki. Ja lietas dalībniekiem nav iespējams saņemt nepieciešamos pierādījumus, tiesa pēc viņu lūguma tos izprasa pati. Tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā. Tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus.

Pierādīšanas līdzekļu veidi: * pušu un trešo personu paskaidrojumi atzīstami par pierādījumiem tikai tad, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti pierādījumi.;

*liecinieku liecības- persona (lietā neieinteresēta), kurai zināmi fakti, kas attiecas uz lietu, un kuru tiesa izsaukusi uz tiesas sēdi ;

*atzinums (eksperta-rakstveidā tiesai iesniegts, precīzs ekspertīzē veikto pētījumu apraksts, to rezultātā izdarītie secinājumi un motivētas atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem, valsts vai pašvaldības iestādes);

* rakstveida pierādījumi(ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā un šīs ziņas ar zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos vai attiecīgās ierakstu sistēmās);

* lietiskie pierādījumi (ķermeniskas lietas, kas savām īpašībām, īpatnībām vai pašu esamību var noderēt faktu noskaidrošanai, kam ir nozīme lietā).

 

7. Pierādīšanas kārtība (pierādīšanas pamatnoteikumi, subjekti, pierādījumu iesniegšana)

Pierādījumus iesniedz puses un citi lietas dalībnieki. Ja pusēm vai citiem lietas dalībniekiem nav iespējams iesniegt pierādījumus, pēc viņu motivēta lūguma tos izprasa tiesa.

Pierādījumus iesniedz ne vēlāk kā 7 dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu pierādījumu iesniegšanai. Lietas iztiesāšanas laikā pierādījumus var iesniegt pēc puses vai citu lietas dalībnieku motivēta lūguma, ja tas nekavē lietas iztiesāšanu vai tiesa savlaicīgas pierādījumu neiesniegšanas iemeslus atzinusi par attaisnojošiem, vai pierādījumi ir par faktiem, kuri kļuvuši zināmi lietas iztiesāšanas laikā. Tiesas lēmums atteikt pierādījumu pieņemšanu nav pārsūdzams, bet iebildumus par to var izteikt apelācijas sūdzībā.

Ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatoti puses prasījumi vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai. (izpaužas taisnīguma princips)

Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, atbildētājam – savu iebildumu pamatotība. Puses pienākums ir pienākums pierādīt tikai tos faktus, uz kuriem tā atsaucas. Pie tam puses pienākums ir pierādīt tikai tos faktus, kurus apstrīd pretējā puse, jo ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šos faktus par pierādītiem. Jāņem vērā, ka pierādīšanas pienākums var būt realizējams tikai tajās sfērās, kurās nav nepieciešamas speciālas zināšanas.

Ja lietas dalībniekam nav iespējams saņemt nepieciešamos pierādījumus, tiesa pēc viņu lūguma tos izprasa pati. Šo lūgumu lietas dalībnieki var izteikt vai nu rakstiski, izsakot šo lūgumu pieteikumā vai atsevišķi, vai mutiski tiesas sēdē, motivējot, kāpēc lietas dalībniekam nav iespējams saņemt nepieciešamos pierādījumus.

Tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā.

Tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar pierādīt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.

 

8. Pierādīšanas pienākums un tā sadale (likumīgās prezumpcijas)

Pierādīšanas pienākums vienādā mērā attiecas ne tikai uz prasītāju un atbildētāju, bet arī uz visiem lietas dalībniekiem. Ja lietas dalībniekiem nav iespējams saņemt nepieciešamos pierādījumus, tiesa pēc viņu lūguma tos izprasa pati. Šo lūgumu lietas dalībnieki var izteikt rakstiski, izsakot lūgumu pieteikumā vai atsevišķi, vai mutiski tiesas sēdē. Pieteikums jāpamato, norādot apstākļus, kāpēc lietas dalībniekam nav iespējams saņemt nepieciešamos pierādījumus. CP strīds vienmēr saistās ar noteiktām CT interesēm, kuru dēļ puse vai lietas dalībnieks ir ieinteresēti tiesai pierādīt tos faktiskos apstākļus, uz kuriem tiek pamatoti viņu prasījumi.

Prasītājs cenšas panākt tā tiesiskā stāvokļa grozīšanu, kāds pastāvēja prasības celšanas laikā, turpretim atbildētājs to nevēlas. Ceļot prasību, prasītājs cenšas atjaunot savas tiesības, kuras atbildētājs aizskāris, vai panākt apstrīdēto tiesību atzīšanu, tādēļ prasītājam jāpierāda, ka: 1) viņam ir šādas tiesības- prasības pamatu; 2) atbildētājs šīs tiesības aizskāris vai apstrīd. Prasītājam jāpierāda arī prasības apmērs. Atbildētājam nav jāatspēko fakti, ko prasītājs nav pierādījis. Pierādījumu nasta uz atbildētāju tiek pārcelta ar brīdi, kad prasītājs pierādījis savu prasību. Atbildētājam jāpierāda, ka tiesību aizskārums nav noticis vai aizskārumā nav viņa vainas, vai viņš to nav izdarījis. Tātad, katrai pusei ir jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu prasījumu un iebildumu pamatojumu. Prasītājam jāpierāda sava prasība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Ja tiesa atzīst, ka par kādu no pušu norādītajiem faktiem nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai. Ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav jāpierāda. Fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses. Likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru taisīts spriedums krimināllietā, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi un vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona.

115.lpp.(CPL kom.) Likuma 96.p. noteikti pamati atbrīvošanai no pierādīšanas.

Pierādījumus iesniedz ne vēlāk kā 7 dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu pierādījumu iesniegšanai. Lietas iztiesāšanas laikā pierādījumus var iesniegt pēc dalībnieku motivēta lūguma, ja tas nekavē lietas iztiesāšanu vai tiesa savlaicīgas neiesniegšanas iemeslus atzinusi par attaisnojošiem, vai pierādījumi ir par faktiem, kuri kļuvuši zināmi lietas iztiesāšanas laikā. Tiesas lēmums atteikt pierādījumu pieņemšanu nav pārsūdzams, bet iebildumus par to var izteikt apelācijas sūdzībā.

 

9. Pierādījumu novērtēšana.

CPL 97.p.

Pierādījumu novērtēšana ir pierādīšanas procesa noslēguma posms.

Tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Pierādījumu novērtēšanu var iedalīt trijos posmos: 1) iepriekšējā- pierādījumu pieņemšanas un lietas izskatīšanas laikā; 2) galīgā – t.i., ko tiesa izdara pēc lietas izskatīšanas pēc būtības apspriežu istabā nolēmuma pieņemšanai; 3) kontroles (pārbaudes)- ko izdara augstākas tiesu instances, ja spriedums tiek pārsūdzēts. Šie vērtēšanas posmi gan nepastāv un nevar pastāvēt izolēti.

Novērtējot pierādījumus, svarīgi noteikt to objektivitāti un ticamību. Lai to panāktu, nepieciešams ievērot šādas prasības: 1) pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti, turklāt pierādījumi jāvērtē kopā ar pierādīšanas līdzekļiem; 2) vienlaikus jāvērtē pierādījumu forma un saturs; 3) jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā nosakāmajiem apstākļiem un faktiem; 4) jāizdara secinājums par pierādījumu pietiekamību.

Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.

Likumā noteikts t.s. “brīvais” pierādījumu novērtēšanas princips, kas bija spēkā jau pirmskara Latvijā. Spēkā esošās CPL vairs nesaista tiesu ar formāliem pierādījumu vērtēšanas noteikumiem, tomēr izvirza pietiekoši konkrētas prasības “iekšējās pārliecības “ pamatotībai, kā arī uzliek par pienākumu spriedumā motivēt savu rīcību pierādījumu novērtēšanā. Raksturojot likumā nostiprināto pierādījumu brīvās vērtēšanas principu (sistēmu), var teikt: “No vienas puses, tā neierobežo tiesu pierādījumu vērtēšanā, bet, no otras puses, uzliek tiesai pienākumu sīki iedziļināties katra pierādījuma būtībā, salīdzinot to ar citiem un piešķirt tam to nozīmi, kādu tas pelna pēc savas iekšējās vērtības.

Tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus- par nepierādītiem. Šī sistēma ierobežo tiesnešu patvaļu, piespiež tiesu dziļi pārdomāt un analizēt iesniegto pierādījumu materiālu.

Izejot no brīvas pierādījumu novērtēšanas principa , gadījumos, kad viens iesniegtais pierādījums runā pretī otram, tiesa var piešķirt priekšroku vienam no šiem pierādījumiem, piem., rakstiskiem pierādījumiem- attiecībā pret liecinieku liecībām vai arī otrādi; tiesa var pamatot savu spriedumu tikai uz dažu liecinieku liecībām, nepiešķirot nozīmi pārējo liecinieku liecībām”.

Jāuzsver, ka ar brīvās pierādījumu novērtēšanas principu jāsaprot brīvība vērtēšanas kritēriju izvēlē un tas nenozīmē, ka tiesa ir brīva arī pierādījumu “atlases” izvēlē. Tiesa nav tiesīga izvēlēties, kurus pierādījumus vērtēt un kurus atstāt bez vērtēšanas. Ja pierādījumi iesniegti un tiesa tos pieņēmusi, tad tiesai obligāti jāpārbauda visi pieteiktie pierādījumi (183.p.1.d.) un jādod tiem vērtējums.