Pierādījumu nodrošināšana.

Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, atbildētājam – savu iebildumu pamatotība. Pierādījumus iesniedz puses u.c. lietas dalībnieki, bet ja tiem nav iespējams iesniegt nepieciešamos pierādījumus, pēc viņu motivēta lūguma tos izprasa tiesa.

Pierādījumu nodrošināšana = savlaicīga tādu ziņu par faktiem nostiprināšana likumā noteiktajā kārtībā, kuri var būt par pierādījumu lietā. Ja personai ir pamats uzskatīt, ka tai nepieciešamo pierādījumu iesniegšana vēlāk var būt neiespējama vai apgrūtināta, tā var lūgt šos pierādījumus nodrošināt. Tas nepieciešams konkrētai lietai, kura tiks ierosināta un izskatīta tiesā. Nepieciešamība nodrošināt pierādījumus var rasties, ja lietas var zaudēt savas īpašības vai nepieciešams nopratināt liecinieku sakarā ar viņa iespējamo izbraukumu vai slikto veselības stāvokli. Pieteikumus par pierādījumu nodrošināšanu var iesniegt gan līdz lietas ierosināšanai tiesā, gan arī lietas izskatīšanas laikā. Pierādījumus līdz lietas ierosināšanai tiesā nodrošina tā rajona (pilsētas) tiesa, kuras darbības teritorijā atrodas nodrošināmā pierādījuma avots. Pierādījumus pēc lietas ierosināšanas tiesā nodrošina tiesa, kas izskata lietu.

Ja tiesa atzīst, ka par kādu no pušu norādītajiem faktiem nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un nosaka termiņu to iesniegšanai. 3 personām ar patstāvīgiem prasījumiem ir prasītāja pienākumi, bez patstāvīgiem prasījumiem - jāpierāda fakti, kas pamato šīs personas piedalīšanos lietā. Ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav jāpierāda. Nav jāpierāda arī fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, iztiesājot civillietu, kurā piedalās tās pašas puses.

Ja personai ir pamats uzskatīt, ka tai nepieciešamo pierādījumu iesniegšana vēlāk var būt neiespējama vai apgrūtināta, tā līdz lietas ierosināšanai tiesā vai tās izskatīšanas laikā var lūgt šos pierādījumus nodrošināt. Pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu pirms lietas ierosināšanas izskata tiesa sēdē 10 dienu laikā no tā saņemšanas.

Pieteikumā par pierādījumu nodrošināšanu norāda: 1) pieteicēja vārdu, uzvārdu, lietu, kuras izskatīšanai nepieciešams nodrošināt pierādījumus, vai tās iespējamos dalībniekus; 2) pierādījumus, kurus nepieciešams nodrošināt; 3) faktus, kuru pierādīšanai šie pierādījumi nepieciešami; 4) iemeslus, kuru dēļ pieteicējs prasa nodrošināt pierādījumus. Pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu izskata tiesas sēdē 10 dienu laikā no tā saņemšanas. Uz tiesas sēdi aicina pieteicēju un iespējamos lietas dalībniekus. Pierādījumus bez iespējamo lietas dalībnieku uzaicināšanas var nodrošināt tikai neatliekamos gadījumos vai gadījumos, kad nevar noteikt, kas būs lietas dalībnieki. Tiesas sēdes protokolu un materiālus, kas savākti, nodrošinot pierādījumus, glabā, līdz tos pieprasa tiesa, kas izskata lietu. Ja tiesai, kura izskata lietu, nav iespējams savākt pierādījumus, kas atrodas citā pilsētā vai rajonā, tā uzdod attiecīgajai tiesai izdarīt noteiktas procesuālās darbības. Lēmumā par tiesas uzdevumu īsi izklāstāma izskatāmās lietas būtība un norādāmi apstākļi, kuri jānoskaidro, un pierādījumi, kuri jāsavāc tiesai, kas izpilda uzdevumu. Šis lēmums ir obligāts tiesai, kurai tas adresēts, un tas jāizpilda 15 dienu laikā. Tiesas uzdevumus izpilda tiesas sēdē šajā likumā noteiktajā kārtībā. Lietas dalībniekiem paziņo par sēdes laiku un vietu. Protokolus un citus lietas materiālus, kas savākti, izpildot uzdevumu, triju dienu laikā nosūta tiesai, kas izskata lietu.

 

11. Pierādīšanas līdzekļu jēdziens un vispārīgs raksturojums.

Pierādīšanas līdzekļi (forma) CP ir pierādījumu iegūšanas veidi (saturs). Klasifikācijas pamatā tiek liktas tādas pazīmes, kas būtiski raksturo kādas grupas (šķiras)priekšmetu iekšējo kopību zināma daudzuma ietvaros un tādējādi parāda to objektīvo atšķirību klasificējamo priekšmetu vidū. Šādā veidā grupējot pierādījumu avotus, līdzekļus un faktus, tiek gūts labāks priekšstats par to veidiem un panākta precīzāka to satura izpratne.

Pierādīšanas līdzekļus klasificē pēc: 1. atkarībā no pierādījuma avota ( informācijas nodošanas veida adresātam): 1) sākotnējos- tiek iegūti no pirmavota (piem. Liecinieka liec;iba, priekšmeti, dokumenti). Ziņu avots pats iegūst un satur lietas apstākļu noskaidrošanai vajadzīgo informāciju. Sākotnējie avoti sniedz pilnīgāku un plašāku informāciju- tiem ir augsta ticamības pakāpe. 2) atvasinātos- iegūti ar starpposmu- iegūts no avota, kas šo informāciju ieguvis no cita avota (piem. Liecinieka liecība par to, ko viņš dzirdējis, dokumenta vai priekšmeta kopija). Dažos gadījumos var aizstāt sākotnējos. Izmanto, lai pārbaudītu ziņas, kas iegūtas no sākotnējā avota (pirmavota). Parasti nav tik pilnīgs kā sākotnējais. 2. atkarībā no pierādījumu līdzekļu veida (pierādījumu veidošanas mehānisma): 1) personiskos. Procesuāli nostiprināta informācija, kas iegūta tieši no personām tām piedaloties tiesas procesā. Tie jāizvērtē no ziņu avota; ietvertās informācijas ticamības; avota kompetences, ieinteresētības lietā un savstarpējām attiecībām ar citām civilprocesā ieinteresētajām personām; 2) lietiskos. Informācija tiek nodota tieši- uztverot priekšmeta pazīmes. Tajā ietilpst lietas, kas informāciju glabā kā fiziski objekti/ priekšmeti un dokumenti, kas kaut ko apliecina nevis jēdzieniski, bet ar savām objektīvajām īpašībām. Tajos nav subjektīvisma momenta, lielāka ticamība un drošāki. 3. atkarībā no pierādījumu faktu sakara ar civillietā noskaidrojamajiem faktiem (loģisko saikni starp pierādījumu un pierādīšanas tēzi)(svarīgākā): 1) tiešie- faktiskie dati, kas satur ziņas par apstākļiem, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā. Tie konstatē meklējamos faktus bez pierādīšanas starpposmiem un secinājumiem. Konstatēt tiešo pierādījumu nozīmē konstatēt pierādāmo faktu. 2) netiešie- informācija par blakus apstākļiem, no kuriem var izdarīt secinājumus par lietā noskaidrojamiem apstākļiem. Ja tos aplūko atrauti no lietas, bez papildus apsvērumiem un secinājumiem nav iespējams konstatēt faktu, kura pierādīšanai tas paredzēts. No netieša pierādījuma parasti secina vai tas tā varētu būt. Pie meklējamiem faktiem noved pakāpeniski- konstatē atsevišķus faktus, kam varētu būtsaistība (cēlonisks vai citāds loģisks sakars) ar lietu, tiek tālāk pierādīti (praktiskais un loģiskais sakars ar meklējamo faktu), iegūstot/ neiegūstot ticamību tam- un iegūstot/ neiegūstot netiešo pierādījumu (juridisko faktu) nozīmi (sagrupēti cēloņsakarīgā virknē).

CPL paredz sekojošus pierādīšanas līdzekļu veidus: 1. pušu un trešo personu paskaidrojumi- ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi; 2) liecinieka liecības- ziņas, ko tiesas sēdes gaitā sniedz lietā juridiski neieinteresēta persona, kura spēj pareizi uztvert apstākļus un pareizi liecināt. Lietas dalībniekiem, kas lūdz nopratināt liecinieku, jānorāda, kādus lietai nozīmīgus apstākļus liecinieks var apstiprināt; 3) rakstveida pierādījumi- ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u.c.). Lietas dalībniekiem, iesniedzot tiesai rakstveida pierādījumu vai lūdzot to pieprasīt, jānorāda, kādus lieta nozīmīgus apstākļus šis pierādījums var apstiprināt. Tie iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta noraksta veidā. 4) lietiskie pierādījumi- ķermeniskas lietas, kas ar savām īpašībām, īpatnībām vai pašu esamību var noderēt to faktu noskaidrošanai, kam ir nozīme lietā. Lietas dalībniekam, kurš iesniedz tiesai lietisko pierādījumu vai lūdz to pieprasīt, jānorāda, kādus lieta nozīmīgus apstākļus šis pierādījums var apstiprināt; 5) ekspertīze- tiek noteikta pēc puses lūguma gadījumos, kad lietai nozīmīgu faktu noskaidrošanai nepieciešamas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē. Šajā gadījumā pierādījums ir nevis pats ekspertīzes fakts, bet eksperta atzinums; 6) valsts vai pašvaldības iestādes atzinums- dod likumā noteiktajā kārtībā pieaicinātās valsts vai pašvaldības iestādes.

 

12. Pušu un trešo personu paskaidrojumi kā pierādīšanas līdzeklis.

Lietas pusēm (prasītājam un atbildētājam) un trešajām personām CPL ir noteiktas tiesības un pienākumi sniegt paskaidrojumus par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi un iebildumi. Pantā, kas CPL regulē attiecīgo jautājumu noteikts, kādos gadījumos paskaidrojumiem, kurus sniedz puses vai trešās personas, ir pierādījumu spēks: pušu un trešo personu paskaidrojumi (kas ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti minēto personu prasījumi vai iebildumi) atzīstami par pierādījumiem tikai tad, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti pierādījumi.

Paskaidrojumi var būt gan mutvārdu, gan rakstiski. Novērtējot tos, jāņem vērā: 1. sniegšanas brīvība (viltus, vardarbība, draudu vai maldības ietekme vai vēlme slēpt patiesību); 2) personas spējas dot vērtējumu faktiem; 3) motīvi, argumentācija, kurus persona izmanto, sniedzot ziņas par faktiem; 4) personas vispārīgais psihiskais un emocionālais stāvoklis. Tā kā šīs personas ir tieši ieinteresētas lietas iznākumā, tad tās nav juridiski atbildīgas par savu paskaidrojumu pareizību. Dot paskaidrojumus ir pušu un trešo personu tiesības, bet ne pienākums. Ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem. Faktu atzīšanu raksturo: 1) kam tā dota (adresāts); 2) pēc satura (pilna vai daļēja, parasta vai kvalificēta); 3) pēc došanas vietas (tiesā, ārpus tiesas); 4) pēc došanas veida (mutiska, rakstiska). Tiesa var uzskatīt faktus par pierādītiem, ja to atzīšana: 1. adresēta tiesai, 2. izdarīti tiesā, 3. fiksēti tiesas sēdes protokolā. Tiesa pušu un trešo personu paskaidrojumus vērtē līdz ar citiem pierādījumiem lietā, un tiem nav lielāka spēka, salīdzinot ar citiem pierādījumiem.

 

13. Atzīšana kā īpašs paskaidrojuma veids (jēdziens, subjekti, veidi un procesuālās sekas)

Ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem, ja tai nav šaubu, ka atzīšana nav notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē vai arī lai slēptu patiesību. (CPL 104.p.2.d.)

Atzīšanu var raksturot gan 1) pēc tās adresāta (kam tā dota), gan 2) pēc satura (pilna vai daļēja, parasta vai kvalificēta,t.i., kad tā satur atrunas vai nosacījumus), gan 3) pēc tās došanas vietas (tiesā, ārpus tiesas), 4) pēc tās došanas veida (mutiski, rakstiski).

CPL 104.p. tiek runāts par atzīšanu vispār.

Tiesu praksē izplatītākā un nozīmīgākā ir “atzīšana tiesā”. Šīs atzīšanas būtiskākie noteikumi ir:

1) atzīšanu var izdarīt tikai puse (arī tās pilnvarotā puse), bet nekāds cits dalībnieks;

2) atzīšanas priekšmets var būt ne tikai pusei zināmie konkrētie fakti vai apstākļi, bet arī darbība, kas radījusi juridiskas sekas vai arī juridiskas attiecības. Atzīšanas priekšmetam vienmēr jābūt tādam, ka tas noder pretējās puses tiesību apstiprināšanai, t.i., šķietami nāk par labu šai pusei un par kaiti atzīstošajai pusei.

3) Atzīšanai jābūt izteiktai tās lietas izskatīšanas laikā, uz kuru šī atzīšana attiecas, un tā var attiekties tikai uz izskatāmās lietas apstākļiem;

4) Atzīšana var būt izteikta gan mutiski, gan rakstiski, taču tai jābūt izteiktai nepārprotami un pozitīvi (expressis verbis).

Atzīšana nav pierādījums tā klasiskajā nozīmē, jo atzīšana tikai atbrīvo no pierādīšanas pienākuma pretējo pusi- tai nav jāpierāda fakti, kurus puse atzinusi. Ar atzīšanu nevar tikt pierādīta faktu esamība vai neesamība. Bez tam pierādījumus var apstrīdēt, pret tiem var celt iebildumus, turpretim atzīšanas apstrīdēšana nav pieļaujama.

Sekas: pēc vispārējā principa atzīšana tiesā nav atsaucama. Izņēmumi no šī noteikuma pieļaujami tikai gadījumā, ja atzīšana dota aiz maldības, viltus, vardarbības vai draudu ietekmē.

 

14. Liecinieku liecības. Liecību patiesīguma nodrošināšanas aktuālie jautājumi.

Liecinieks ir persona, kurai zināmi fakti, kas attiecas uz lietu, un kuru tiesa izsaukusi uz tiesas sēdi.

Liecinieka liecības ir viens no pierādīšanas līdzekļiem, kas vērtējams kopā ar citiem pierādījumiem lietā, ņemot vērā liecinieku godprātību, liecību formēšanas procesu, attiecības ar lietas dalībniekiem u.c. apstākļus. Liecības priekšmets- ir lietas konkrētie faktiskie apstākļi (tas, ko viņš šajā lietā redzējis, dzirdējis vai kas viņam kļuvis zināms citādā veidā.)

Par liecinieku var būt persona, kura juridiski nav ieinteresēta lietā. Liecinieks nav un nevar būt procesa subjekts. Tādēļ par lieciniekiem nav un nevar būt , piem., puses vai citi procesa dalībnieki.

Svarīgs jaut. ir vai par pierādījumu var uzskatīt liecinieka liecības, kas iegūtas citā lietā? Apstiprinoši uz šo jaut. var atbildēt tikai gadījumā, ja ievēroti šādi noteikumi: 1) nopratināt personu kā liecinieku vairs nav iespējams,2) liecības citā lietā iegūtas atbilstībā likumā noteiktajām prasībām.

Nevar būt par pierādījumu liecinieka liecības, kas pamatotas uz ziņām, kuru avots nav zināms, vai uz citu personu sniegtajām ziņām, ja šīs personas nav nopratinātas.

Lietā pieļaujamas liecinieku liecības par faktiem, kas attiecas uz šo lietu un kas ir zināmi šai personai un kura ir izsaukta uz tiesas sēdi. Civillikuma 1488 un 1485 pantā norādītos faktus var pierādīt ar liecinieku liecībām. Tiesiska darījuma rakstveida aktu nevar aizstāt ar liecinieku liecībām, ja likumā prasīta rakstveida forma, taču tas neizslēdz noslēgšanas vai izpildījuma fakta pierādīšanu ar liecinieku liecībām.

Nevienam uz tiesu izsauktajam lieciniekam nav tiesību atteikties no liecību došanas, izņemot CPL 106.,107. p. noteiktos gadījumos.

Personas, kuras nevar būt par lieciniekiem:(106.p.)

1) garīdzniekus- par apstākļiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, uzklausot grēksūdzi, un personas, kurām pēc sava amata nav tiesību izpaust tām uzticētās ziņas- par šīm ziņām,

2) nepilngadīgas personas- par apstākļiem, kas liecina pret viņu vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām,

3) personas, kas savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pareizi uztvert apstākļus, kuriem ir nozīme lietā,

4) bērnus līdz 7 gadu vecumam.

Personas, kuras var atteikties liecināt:(107.p.)

1) pušu radinieki taisnā līnijā un sānu līnijā pirmajā un otrajā pakāpē, laulātais un pirmās pakāpes svaiņi, kā arī pušu ģimenes locekļi,

2) pušu aizbildņi un aizgādņi, kā arī personas, kas atrodas pušu aizbildnībā vai aizgādnībā,

3) personas, kuras citā lietā tiesājas ar vienu no pusēm.

Tiesai jāizskaidro minētajām personām to tiesības atteikties liecināt.

Ja liecinieks bez attaisnojoša iemesla atsakās liecināt un par nepatiesas liecības došanu, tas ir atbildīgs saskaņā ar krimināllikumu, ja liecinieks bez attaisnojoša iemesla neierodas pēc tiesas vai tiesneša izsaukuma, tiesa var viņam uzlikt naudas sodu līdz 40 Ls un atvest viņu uz tiesu piespiedu kārtā.

15. Rakstveida pierādījumi.

Rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u.c.) (110.p.) Pierādījumu nozīmes nav materiālam, uz kura zīmes ierakstītas, bet gan to saturam, t.i., izteiktajai domai, kas liecina par gribas izpausmi vai attiecas uz konkrētiem apstākļiem.

Rakstv. Pierād. Satur priekšmeti, uz kuriem ar zīmēm izteiktas ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme civillietas izspriešanā. Tie no lietiskajiem pierād. Atšķiras ar savu jēdzienisko saturu.

Rakstveida pierādījumi un objekti, kas tos satur, atšķiras: 1. pēc satura : 1) rīcības- tajos tiek izteikta personas griba, kas vērsta uz tiesisko attiecību radīšanu, grozīšanu vai izbeigšanu (piem. Līgums); 2) informatīvos- satur informāciju par lietā nozīmīgu faktu esamību vai neesamību (piem. Izziņa). 2.pēc savas izcelšanās: 1) oficiāli- izdevušas valsts iestādes, uzņēmumi un organizācijas (piem. Pavēle); 2) neoficiāli- sastādījušas privātpersonas (piem. vēstule). 3. pēc formēšanas procesa: 1) oriģinālos- oriģināldokumenti, kā arī noteiktā kārtībā apliecināti rakstveida pierādījumi, ja likumos vai LR saistošos starptautiskajos līgumos paredzēts, ka konkrētos faktus var pierādīt tikai ar oriģināldokumentiem vai noteiktā kārtībā apliecinātiem norakstiem; 2) norakstos. Tiesā rakstveida pierādījumi iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta noraksta veidā. Norakstu var apliecināt arī tiesnesis.3) izraksti – ja to faktu noskaidrošanai lietā, kuriem ir nozīme lietā, pietiek ar raksta daļu, tiesai var iesniegt apliecinātu izrakstu no tā. Ja tiesai iesniegts rakstveida pierādījuma noraksts vai izraksts, tiesa pēc lietas dalībnieku motivēta lūguma vai pēc savas iniciatīvas ir tiesīga pieprasīt iesniegt oriģinālu, ja tas nepieciešams lietas apstākļu noskaidrošanai. 4. pēc ārējās formas: 1)vienkāršos- nevajag speciāli apliecināt vai reģistrēt, lai tie būtu spēkā (piem.čeks); 2) kvalificētos- vajag speciāli apliecināt vai reģistrēt (piem.pilnvara). Pierādījumus var iesniegt puses u.c. lietas dalībnieki, kas piedalās lietā. Lietas dalībniekiem, iesniedzot tiesai rakstveida pierādījumu, vai lūdzot to pieprasīt, jānorāda, kādus lietā nozīmīgus apstākļus šis pierādījums var apstiprināt.

Tiesa pēc motivēta (jāapraksta šis pierādījums un jāmotivē , kāpēc viņš uzskata, ka rakstv. pierādīj. atrodas pie minētās personas) lietas dalībn. lūguma ir tiesīga pieprasīt rakstv. pierādīj. no valsts un pašvaldību iestādēm, citām fiziskajām un juridiskajām personām. Ja tām nav tos iespējams iesniegt noteiktajā termiņā, rakstveidā jāpaziņo par to tiesai, norādot iemeslus.

Ja puse atsakās iesniegt tiesai pieprasīto rakstveida pierādījumu, nenoliegdama, ka šis pierādījums atrodas pie tās, tiesa var atzīt par pierādītiem tos faktus, kuru apstiprināšanai pretējā puse atsaukusies uz šo rakstveida pierādījumu.

Pēc tās personas motivēta rakstveida pieprasījuma, kura iesniegusi rakstveida pierādījumu oriģinālus, tiesa tos atdod šai personai pēc tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā. Ja uz šiem pierādījumiem ir atsauce tiesas nolēmumos, lietā atstājami tiesneša apliecināti šo rakstveida pierādījumu noraksti.

Ja rakstveida pierādījumu iesniegšana tiesai ir neiespējama vai apgrūtināta to skaita, apjoma vai citu iemeslu dēļ, tiesa var izdarīt rakstveida pierādījumu apskati un izpēti to glabāšanas vietā. Ja tiesai nav paziņots, ka nav iespējams iesniegt pieprasītos rakstveida pierādījumus vai arī tie nav iesniegti tādu iemeslu dēļ, kurus tiesa atzinusi par neattaisnojošiem, tiesa var uzlikt vainīgajai personai naudas sodu līdz divdesmit pieciem latiem. Naudas soda samaksa neatbrīvo šo personu no pienākuma iesniegt tiesas pieprasītos pierādījumus.

Tiesa izvērtējot rakstveida pierādījumu patiesīgumu izvērtē: 1. objekta izcelšanās laiku; 2. to juridisko spēku un saturošo ziņu atspoguļojumu 3. to saturošo ziņu precizitāti ar meklējamiem faktiem lietā; 4. to saistību ar citiem pierādījumiem un lietas apstākļiem kopumā.

Kā rakstveida pierādījumi CP visbiežāk tiek izmantoti dokumenti. Lai novērtētu vai dokumentu var izmantot kā rakstveida pierādījumu ir jānovērtē: 1) tā saturs;2) paraksti; 3) apliecināšanas vai sastādīšanas noteikumu ievērošana ( ja likums to izvirza kā obligātu spēkā esamības nosacījumu).

 

16. Rakstveida pierādījumu apstrīdēšana (apstrīdēšanas jēdziens, kārtība un juridiskās sekas) (CPL 178.p.)

Lietas dalībnieki var apstrīdēt rakstveida pierādījumu patiesīgumu.

Pret rakstveida pierādījumu patiesīgumu nevar iebilst persona, kas to pati parakstījusi. Šī persona var apstrīdēt šo pierādījumu, ceļot atsevišķu personu, ja paraksts dots vardarbības, draudu vai viltus ietekmē.

Zemesgrāmatu, notariālo un citu likumā noteiktajā kārtībā apliecināto aktu patiesīgumu nevar apšaubīt. To var apšaubīt ceļot atsevišķu prasību. Abos gadījumos prasība jāceļ 1. instances tiesā. Tādā veidā likumdevējs zināmā mērā pasargā tiesu no neauglīgiem strīdiem, jo apstrīdēt jau var visu. Personai, kura “vēlas strīdēties” , jāceļ atsevišķa prasība, jāmaksā valsts nodeva utt. Ja celta atsevišķa prasība, tiesai jāapsver jautājums par tiesvedības apturēšanu pamatlietā.

Apstrīdētā rakstveida pierādījuma iesniedzējam jādod tajā pašā tiesas sēdē paskaidrojumi par to, vai viņš vēlas izmantot šo rakstv. pierādījumu vai arī lūdz to izslēgt no pierādījumiem.

Ja lietas dalībnieks vēlas izmantot apstrīdēto pierādījumu, tiesa, salīdzinājusi šo pierādījumu ar citiem lietā esošajiem pierādījumiem, lemj par tā izmantošanas pieļaujamību.

Tiesai ir jānovērtē arī rakstveida pierādījuma apstrīdēšanas veids, pamati, motivācija un ticamība.